Daļlaika lietojuma īpašuma tiesības ir tiesības pavadīt laika posmu (piemēram, vienu vai vairākas nedēļas) brīvdienu īpašumā norādītos datumos vienu vai vairāku gadu laikā. Šādas brīvdienas ir ļoti populāras daudzās Eiropas Savienības valstīs.
Tipisks situācijas piemērs kādā pircējs ir parakstījis līgumu par īpašuma tiesībām uz laiku:
„Beinu pāris bija tikko ieradušies Spānijā, kad uz ielas viņiem piedāvāja piedalīties momentloterijā, kur viņi, kā izrādījās, laimēja bezmaksas brīvdienas. Viņi bija sajūsmā! Taču tad mūs iesēdināja taksometrā un aizveda uz kādu viesnīcu. Brauciens vien ilga 3 stundas, un viesnīcā sākās uzbāzīga pierunāšana. Man ir vārga veselība, un es nevaru ilgi nosēdēt. Man gribējās vienīgi tikt no tā visa vaļā. Beigās mums lika parakstīt kaudzi papīru un iemaksāt 1000 EUR kā pirmo maksājumu par daļlaika lietojuma īpašuma iemēģināšanu.”
Kompānijas, kas piedāvā iegādāties daļlaika lietojuma īpašuma tiesības Eiropā ir darbojušās jau no 1960.gada, lai arī atsevišķas valstis, kā, Portugāle, Lielbritānija un Francija, savās tiesībās bija ieviesušas normas, kas regulē šāda veida pirkumus, toties Eiropas Savienības līmenī šāda regulējuma nebija, tādēļ pārdevēji varēja darboties diezgan brīvi. 1994.gada 26.oktobrī tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 94/47/EK par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu.
Direktīva paredzēja sekojošu aizsardzību:
- pircēja tiesības uz informāciju prospektā pirms līguma parakstīšanas;
- mēģināja novērst pārdošanu ar spiedienu, nosakot vismaz 10 dienu uzteikuma periodu (tiesības atteikties no pirkuma);
- aizliegumu uzņēmumiem pieņemt no pircējiem depozītu uzteikuma termiņa laikā.
Tomēr kopš direktīvas pieņemšanas 1994.gadā tirgū ir notikušas lielas izmaiņas. Ir radušies jauni produkti un līgumi, kas ir ārpus tiesību aktu darbības jomas. Tāpēc patērētājiem, kas tos pērk, nav tādas pašas tiesības vai aizsardzības līmenis. Piemēram, jaunie produkti var ļaut patērētājiem izmantot dažāda veida īpašumus (piemēram, kruīza kuģus, treilerus vai kanāla laivas) vai līgums var ilgt mazāk kā 3 gadus.
Atzīstot problēmas, ar kurām saskaras pircēji, Eiropas Komisija 2009.gada 14.janvārī pieņēma jaunu Direktīvu 2008/122/EK par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem. Direktīvas mērķis ir aizpildīt iepriekšējās direktīvas „robus” aizstājot tos ar skaidriem, moderniem un vienkāršiem noteikumiem. Direktīva ietver sevī tādus produktus kā, piemēram, brīvdienu klubi, tālākpārdošanas līgumi un apmaiņas līgumi.
Direktīva 2008/122/EK paredz sekojošu aizsardzību patērētājam:
- Pirms patērētājam kļūst saistošs jebkāds līgums, tirgotājam skaidrā un saprotamā veidā ir jāsniedz precīza informācija par pašu tirgotāju, iegūstamo produktu, termiņu, cenu, pakalpojama apjomu, vai ir iespējama dalība apmaiņas shēmā, vai tirgotājs ir parakstījis rīcības kodeksu. Šādai informācijai ir jābūt sagatavotai patērētāja dzīvesvietas valsts valodā.
- Līgumam ir jābūt rakstiskam, papīra formā vai izmantojot citu patstāvīgu informācijas nesēju.
- Pirms līguma noslēgšanas tirgotājs vērš patērētāja uzmanību uz atteikuma tiesību esamību, kā arī avansa maksājumu aizliegumu atteikuma termiņa laikā. Patērētājam tiek piešķirtas 14 kalendārās dienas, lai atkāptos no daļlaika lietošanas tiesību līguma, bez iemesla paziņošanas. Šo termiņu sāk skaitīt no līguma noslēgšanas dienas. Ja patērētājs grasās izmantot atteikuma tiesības, patērētājs pirms atteikuma termiņa beigām par savu lēmumu atteikties informē tirgotāju papīra formā.
- Tiek aizliegti jebkādi patērētāja veikti avansa maksājumi, garantiju sniegšana, naudas rezervēšana patērētāja kontos, skaidra norāde par parādsaistībām vai jebkāda cita atlīdzība tirgotājam vai jebkurai citai trešajai personai.
